Ferma dzīves ievainotajiem

Marians Pitkevičs, Lic. theol.

Tas ir mežu un pļavu ieskauts nams, kas atrodas Pireneju kalnos, Lurdas tuvumā. Dievmātes ferma no skata nelīdzinās ne reintegrācijas, ne sociālās audzināšanas iestādei. Tur dzīvo kāda ģimene, kuras moto ir “pieņemt ikvienu”. Tims un Martina Genāri kopā ar saviem četriem bērniem atver sava nama durvis ikvienam grūtībās nonākušam, dzīves ievainotam, atskaites punktus meklējošam, bet pāri visam mīlestību alkstošam jaunietim.

Viss sākās pirms 20 gadiem. Rodžers, senegāļu izcelsmes toksikomāns, par katru cenu vēlējās Ziemassvētkus pavadīt Lurdā. Viņš ieradās tur uz četrām dienām, bet pavadīja pusotru gadu. Tims un Martina stāsta: “Mēs īsti neapzinājāmies, cik lielā narkotiku ietekmē bija Rodžers. Viņu, tāpat kā citus jauniešus, mēs sākotnēji vēlējāmies tikai uzņemt un palīdzēt atgūt normālu dzīves ritmu. Mēs pret viņu izturējāmies kā pret vienu no musu pašu bērniem.” Sākumā Genāru ģimene bija domājusi vienlaikus uzņemt tikai vienu cilvēku. Vēlāk ne vairāk par diviem. Tomēr fermā pastāvīgi dzīvoja vismaz četri cilvēki. “Mēs pieņemam tikai tos, kas paši lūdz,” Genāri paskaidro, „Jaunietis, kuru atsūtītu kāds cits, nebūtu vēl tam gatavs. Jo tad kad viņam nāktos cīnīties pret veciem ieradumiem viņš noteikti iebilstu, ka fermā viņš ir ieradies paklausot saviem vecākiem, audzinātājiem vai tiesnesim.” Daži fermā paliek tikai dažus mēnešus, bet citi tur uzturas pat vairākus gadus. Jaunieši, kuri ierodas fermā cieš no narkomānijas, alkoholisma, no tā, ka ģimene ir viņus atstūmusi, no vardarbības vai depresijas. Pārkāpjot pāri Genāru mājas slieksnim, jaunieši mēģina pārkāpt arī pāri savai pagātnei, lai sāktu jaunu dzīvi. Runāt vai nerunāt par bijušo ir pašu jauniešu ziņā. Fermā jautājumus neuzdod. Tims Genārs, kurš pats ir piedzīvojis pamesta bērna likteni, tic, ka atdzimšana vienmēr ir iespējama. Māte Timu pameta, kad viņam bija tikai daži gadiņi. Tā kā tēvs viņu sita, tad sabiedriskā atbalsta institūcijas viņu paņēma savā uzraudzībā. Četrus gadus vēlāk, vienpadsmit gadu vecumā, Tims aizbēga no kolonijas. Kādu laiku viņš klaiņoja pa Parīzes ielām, kur viņu kāds izvaroja. Kāda jauniešu banda viņam iemācīja aplaupīt prostitūtas. Beidzot policija viņu atrada, un pēc trim klaiņošanas gadiem, Tims no jauna tika ievietots nepilngadīgo kolonijā. Nedaudz vēlāk viņš vēlreiz aizbēga. Esot brīvsolī otrreiz, viņš nolēma kļūt par bokseri. Tā kā viņa kaušanos iedvesmoja vēlēšanās atriebties savam tēvam, tad cīņas nereti beidzās ar pilnīgu pretinieka nokautu. Redzot uz zemes gulošo ķermeni viņš sev iegalvoja : “Kādu dienu tas būs mans tēvs.” Tomēr… Tomēr kādu dienu viņa dzīvi satricināja saskarsme ar garīgi slimiem cilvēkiem Žana Vanjē dibinātajā Šķirsta kopienā. Kāds cilvēks ar garīgiem traucējumiem Timam uzdāvināja pirmo dāvanu viņa dzimšanas dienā. Tā bija piecas rindas gara vēstule, kuras uzrakstīšanai kopienas loceklis patērēja divas dienas. Tā bija maiguma pārpilna. Viņš, kāvējs, kurš iedvesma šausmas visai apkārtnei, kļuva par daunu draugu. Tieši caur viņiem Tims atklāja “Dieva klātbūtni un bezgalīgo mīlestību.” Vēlāk viņš satika Martinu, kas strādāja garīgi slimo kristīgās kalpošanas centrā. Viņu raksturi bija ļoti atšķirīgi, lai neteiktu – diametrāli pretēji. Martina bija cēlusies no buržuāziskas ģimenes. Ģimene viņu lutināja no agras bērnības. Taču Martinai un Timam bija kaut kas kopējs, proti, vēlēšanās ziedot savu dzīvi kalpošanai vismazākajiem. Viņi apprecējās un iekārtojās uz dzīvi Lurdā.

Vistas, aitas un truši fermu padara līdzīgu nelielam Noasa šķirstam – glābšanas riņķim tiem, kas izvēlas šeit dzīvot un cīnīties par nākotni, gūstot grūtu uzvaru pār pagātni. Mišela, trīsdesmitgadīga Lurdas skolotāja stāsta: “Tieši šinī fermā es apguvu savu arodu. Es iemācījos būt patiesa. Es sāku apzināties, ka katrs cilvēks ir neatkārtojams un kaut kas īpašs. Es sapratu, ka katram ir jāmācas būt atbildīgam. Mums pašiem jāpārvar savas robežas apzinoties, ka kopā mēs esam stiprāki nekā katrs atsevišķi. Bruno, 27 gadus vecs narkomāns, stāsta, ka Dievmātes fermā viņš esot atguvis spēju uzticēties pats sev. Viņš fermā ieradās pēc vairākkārtējas ārstēšanā psihiatriskajā klīnikā. Viņš saka: “Manu vecāku šķiršanās atstāja uz mani neiedomājami smagu iespaidu. Tā man lika justies tā it kā manis nemaz nebūtu.” Tagad Bruno strādā par skolotāju kādā Lurdas apgabala skolā. Divdesmit vienu gadu vecais Kevins piebilst: “Šeit mēs visi viens otram esam svarīgi.” Īpaši augstu viņš vērtē iespēju reizi nedēļā vakariņot ģimenes lokā. Tā ir svinīga tikšanās, kas bieži noslēdzas ar lūgšanu brīdi fermas kapelā.

Tims nav ne ārsts, ne audzinātājs. Viņš vienkārši dāvā pats sevi. Viņa pēdējā grāmatā izteiktā pārliecība ir: ka pat ja cilvēks ir ievainots, pat ja dzīve ir mēģinājusi to salauzt, atdzimšana vienmēr ir iespējama, jo “Dievam nekas nav neiespējams.” Sabiedrībā, kurā katrs ir spiests steigties, kur sarunām tiek veltīts aizvien mazāk laika, Tims un Martina vēlas liecināt par kādu citu esamības dimensiju. Lai uzņemtu jauniešus savās mājās – Dievmātes fermā, viņiem nākas iet pret straumi. Viņi paskaidro: “Mēs vēlamies saglabāt mūsu fermas ģimenisko atmosfēru, lai jaunieši varētu šeit atrast vietu, kur cilvēki velta laiku kopā būšanai, vietu, kur cilvēki sarunājas un kur katra vārdi tiek uzskatīti par nozīmīgiem.” Genāru bērni ir izauguši, tomēr viņi visi, katrs savā veidā, ir solidāri ar vecāku izdarīto izvēli. Divi vecākie jau ir atstājuši vecāku mājas. Eglantīna dzīvo Parīzē un studē filozofiju. Lionels strādā par tenisa treneri. Divi jaunākie joprojām dzīvo kopā ar saviem vecākiem. Katerijai ir 16 gadi un viņa mācās Lurdas licejā. Ģimenes pastarītim ir tikai seši gadiņi. Vecāki rūpējas par to, lai katrs no viņiem saņemtu pietiekami daudz uzmanības.

Tomēr nav jāiedomājas, ka šāda dzīve, kas gandrīz pilnīgi ir veltīta citiem cilvēkiem, norit bez jebkādiem trūkumiem vai grūtībām. Dažkārt fermas saimnieki ir pārguruši. Tad tikšanās ar citiem šķiet nepanesami smagas un gribētā mājas intimitāte tiek nedaudz iedragāta. Lai fiziskā un garīgā pārslodze neiedragātu Martinas pārliecību, viņa nereti sev atgādina, ka izvēle, kuru ir izdarījusi viņa un Tims, nav nekas ārkārtējs, ka to spēj izdarīt ikviens. Viņa saka: “Tiem jauniešiem, kurus mēs uzņemam, nav nepieciešami speciālisti, bet gan cilvēki, kuri viņus mīl tādus kādi viņi ir. Patiesībā, katrs ir spējīgs kaut ko darīt tur, kur viņš atrodas. Nav svarīgi pat ko tieši. Var pietikt ar to vien, ka regulāri uzaicina vakariņās kādu, kuram ir nepieciešama palīdzība, kuram ir nepieciešamas dzirdīgas ausis. Ir jābūt gatavam atvērt sava nama durvis.” Lionels, Genāru dēls, par to ir pārliecināts. Viņš un viņa sieva Benedikta ir iegādājušies nelielu mājiņu, kas atrodas turpat Lurdas apkārtnē, netālu no Dievmātes fermas. Tiklīdz beiguši mājas remontu tā tūliņ ir ķērušies pie papildus istabu iekārtošanas, kur būs iespēja apmesties katram, kam būs nepieciešama palīdzība.